Aktivitāte14%

Pastāsti citiem

Vineta Poriņa
šobrīd neesmu portālā

Komisijas, kurās darbojos:

  • Izglītības, kultūras un zinātnes komisija
  • Pieprasījumu komisija
Uzdod jautājumu
Mans blogs
VINETA PORIŅA: LATVIJAS ĀRPOLITIKAI VAJADZĪGI ILGTERMIŅA MĒRĶI
VINETA PORIŅA: LATVIJAS ĀRPOLITIKAI VAJADZĪGI ILGTERMIŅA MĒRĶI
25.01.2013 08:16
RUNA ĀRPOLITIKAS DEBATĒS SAEIMĀ 2013.GADA 24.JANVĀRĪ.

Lasot 2012. gada ārpolitikas ziņojumu, vēlējos redzēt, vai tajā ir minēti Latvijas ārpolitikas mērķi, bet diemžēl tos šis ziņojums neatklāja.

Pirms gada Saeimas ārpolitikas debatēs teicu, ka būtiska ir Ārlietu ministrijas plānotā rīcībpolitika nacionālo interešu īstenošanā – dažādos jautājumos saistībā ar valodas politiku, nepilsoņu un pilsonības jautājumu, nacionālo interešu aizstāvība ārvalstīs, Latvijas valstsnācijai būtisku vēstures jautājumu skaidrošanā ārpus Latvijas robežām, kā arī ārkārtīgi svarīgi ir jautājumi par okupācijas laikā radīto zaudējumu kompensāciju Latvijai. Tomēr 2012. gada ārpolitikas ziņojumā šie ieteikumi ņemti vērā nav. Ārpolitikas ziņojums ir tāds, kāda ir pati Latvijas ārpolitika: bez izteikta konkrēta virsmērķa, sadrumstalots daudzu aktivitāšu kopums un – galvenokārt redzams, ka tā ir pakārtota starptautisko organizāciju plāniem. Latvijas ārpolitikā aizmirsts, ka ārpolitikai jābūt iekšpolitikas turpinājumam.

Lielākā daļa ārpolitikas ziņojuma aizņem starptautisko organizāciju darba kārtība. Vai tādai būtu jābūt Latvijas ārpolitikai?

Ir valstiski nepieciešams radīt jaunu Latvijas ārpolitikas koncepciju, valdības
un Saeimas līmenī apstiprinot ārpolitikas vadlīnijas nākošajai desmitgadei. Skaidrs, ka starptautisko organizāciju darba kārtība nevar aizstāt patstāvīgu Latvijas ārpolitiku un ilgtermiņa mērķus. Starptautiskās organizācijas (tādas kā ANO, EDSO, EP, OECD) ir forumi dažādu valstu sadarbībai uz kopēju mērķu, vērtību un interešu pamata. Tie dod iespēju kopīgi risināt globāla un reģionāla rakstura problēmas, radīt standartus sadarbībai ekonomikā, zinātnē, izglītībā, kultūrā un citās jomās. Tomēr nav pieņemams uzskats, ka starptautiskas institūcijas netieši piedalās Latvijas valsts pārvaldē ar direktīvu vai saistošu rekomendāciju palīdzību. Vienīgais izņēmums te ir Eiropas Savienība, kuras loma ir īpaši svarīga tādēļ, ka postpadomju telpā strauji attīstās Krievijas virzītā Eirāzijas savienības veidošana.

Mērķtiecīgas ārpolitikas pamatā jāliek divi pamatprincipi, kas ir svarīgāki par īstermiņa ekonomiskām interesēm:

• 1. princips: Neatlaidīga valsts tiesiskās pēctecības doktrīnas apliecināšana. Kā liecina fakti, esošā tendence norobežoties no vēstures jautājumiem ārpolitikā jau ir devusi negatīvus rezultātus. Tā palīdzējusi stiprināt Krievijas uzskatu, ka Latvijas valsts it kā būtu LPSR turpinājums un tāpēc Latvijai esot jāatbild par padomju režīma politikas sekām.
• 2. princips: Aktīva Latvijas valsts politikas aizsardzība pilsonības un valodas jautājumos.

Latvijā ir vērojama absurdā situācija, ka latviski runājošie cilvēki, galvenokārt – latvieši, lietojot valsts valodu, spiesti izjust diskomfortu un bieži nonāk diskriminējošās situācijās visdažādākajās sfērās. Divvalodība sabiedrībā veicina krievu valodas pašpietiekamību, un tas ir ceļš uz segregētu sabiedrību, kas ir bīstami no valsts drošības un stabilitātes viedokļa. Man ir jautājums: kā saistībā ar šo visiem zināmo faktu Ārlietu ministrija vērtē 2012. gada novembrī klajā nākušās EDSO Augstā komisāra minoritāšu jautājumos Knuta Vollebeka, viņa kolēģes - Ilzes Brands-Kehres u.c. sastādītās „Ļubļanas vadlīnijas daudzveidīgu sabiedrību integrācijai”? Šajās vadlīnijās ir nezinātniska pieeja valodas politikas jautājumiem attiecībā par mazākumtautību un valsts valodas koeksistenci un kļūdaini teikts, ka arī vairākas valodas spēj vienot sabiedrību. Skaidrs, ka sabiedrības divvalodība vai trīsvalodība valodas politikā sevi pierādījusi kā nestabilas nedrošas sabiedrības modeli un nav saprotams, ko īsti autori - K.Vollebeks, I. Brands-Kehre u.c. līdzautori domājuši, aizmirstot šo faktu divvalodības sakarā. Ļubļanas integrācijas vadlīnijas rakstītas vienveidīgai Eiropai, aizmirstot, ka ES valstis katra ir ar ļoti atšķirīgu valodas un integrācijas situāciju. Mani kā EDSO Parlamentu asamblejas Latvijas delegācijas vadītāju interesē, vai ārlietu ministrs uzskata, ka Ļubļanas vadlīnijas būtu jāizmanto arī Latvijas integrācijas vadībā, ņemot vērā Latvijas specifisko valodas un integrācijas situāciju?

Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs Nils Muižnieks starptautiskajos medijos izsaka Latvijas iekšpolitikai nelabvēlīgus ieteikumus un noklusē faktisko situāciju pilsonības jautājumos, piemēram, par nepilsoņu bērniem un to, kāpēc viņu vecāki saviem bērniem neizvēlas pilsonību. Kāda ir ārlietu ministrijas sadarbība ar Latvijas pārstāvi Eiropas Padomē – N. Muižnieku?
Kopumā redzams, kā ārlietu ministra ziņojums Saeimai klusē gan par Latvijas ārpolitikas ilgtermiņa mērķiem, gan par citiem Latvijas pastāvēšanai ļoti būtiskiem principiem.

Un tāpēc rodas jautājumi:

1. Kāpēc Saeimai jātērē laiks un jārīko ārpolitikas debates, ja iepriekšējā gadā izteiktie jautājumi un viedokļi ziņojumā tiek ignorēti?

2. Cik gara ir Latvijas ārpolitikas perspektīva? Viens gads vai mazāk?

3. Kur parādās ministra ziņojuma saikne ar Valdības deklarāciju un iepriekšējo valdību ārpolitiku?

4. Vai Latvijas ārpolitiku nosaka valsts, vai valdība, vai ministrs?

5. Vai ziņojumā ietverti Valsts Prezidenta un Ministru Prezidenta uzskati par ārpolitiku? Kur tie ir atrodami?

6. Kā nodrošināt Latvijas ārpolitikas kontinuitāti ministra maiņas gadījumā?

www.visulatvijai.lv
Pastāsti par šo blogu: