Arhibīskaps Jānis Vanags pagājušā gada 18.novembra uzrunā teica: “Es mīlu Latviju!”. Ko mēs ar to domājam? Es mīlu Latvijas zemi? Es mīlu Latvijas valsti? Reizēm cilvēki uzsver šo nošķīrumu starp zemi un valsti, ko mīlēt. Par to jāteic, ka mīlēt Latvijas zemi - mīlīgo dabu, maigos kalnus un lejas, skaistos mežus, jūru un upes - nav nekas jauns. Mīlestība uz zemi izskan dainās, klasiķu dzejā un dziesmās. Latvijas zemi tauta drīkstēja mīlēt vācu, zviedru, poļu un krievu cara laikos. Pat padomju gados tas nebija liegts. Jaunais, neparastais, pat neticamais ir iespēja mīlēt Latvijas valsti. Kaut vai runāt par savu valsti, kur mēs latviešu valodu varam paturēt par vienīgo valsts valodu; kur latvieši ar citām tautām var veidot attiecības kā brīvi cilvēki ar brīviem cilvēkiem; kur mēs varam ievēlēt savu Saeimu un varam to arī atlaist; kur varam domāt, lasīt, rakstīt un runāt nebaidoties; kur varam ticēt un lūgt Dievu ar brīvu sirdsapziņu. Mūsu vēstures daudzajos gadsimtos iespēja mīlēt Latvijas valsti ir bijusi tikai nepilnus piecdesmit gadus. Uz to tiecās visas latvju atmodas. Par to cīnījās Brīvības cīņu kareivji. Par to paši stāvējām barikādēs" (www.lelb.lv

Šodien ar pateicību atceramies tos, kas barikāžu laikā krita - atdeva savu dzīvību par Latviju. Reāli un sataustāmi, nevis teorētiski vai vārdos. Un katrs pie sevis pārdomājam - vai es to šodien darītu? Vai es to varētu? Gribētu? Uzskatītu par pietiekami vērtīgu? Gribētos cerēt, ka lielākā daļa no mums uz šiem jautājumiem atbild ar "jā". Vislabāk barikāžu laiku atcerēties palīdz Doma laukumā novietotais autobusiņš, pie kura varam redzēt tā laika video kadrus un dzirdēt aculiecinieku atmiņas. Bez skaistiem ziediem, godasardzes, orķestra un zalvēm - tolaik valdīja tumsa, aukstums un neziņa par to, kā būs un par to, vai izdosies. Vai netiks nogalināti visi dalībnieki, vai netiks iznīcinātas viņu ģimenes un nākotnes plāni. Taču neskatoties uz to, cilvēki tur bija. Bagātie un nabagie, pilsētnieki un laucinieki. Arī mana ģimene.
Vai visi uz barikādēm bija etniski latvieši? Droši vien nē. Bet tolaik jutāmies tik vienoti, ka to nepamanījām - tam nebija nozīmes. Nozīme bija tikai kopīgajam mērķim. Latvijai.

Tik ļoti gribētos, lai arī šodien mēs atrastu šādu kopīgu Latvijas nākotnes mērķi, kura dēļ būtu gatavi upurēt kaut ko no sevis. Un ne jau dzīvību - likmes šobrīd ne tuvu nav tik augstas. Savu pašlepnumu, izdevīgumu, savu ego, savas iegribas un kaprīzes, savas ambīcijas un aizvainojumus. Nolikt tos pie simboliskā barikāžu ugunskura un vienoties kopīgai mūsu Latvijas nākotnei.