gudrasgalvas.lv saturs vairs netiek atjaunots, bet joprojām iespējams apskatīt 10. un 11. saeimas deputātu blogus, sarunas un aktivitāti

Aktivitāte0%

Pastāsti citiem

Inga Bite
šobrīd neesmu portālā

Komisijas, kurās darbojos:

  • Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija
  • Pieprasījumu komisija
Mana intervija
Mans blogs
Aiz ultimātiem un politiskajiem kašķiem  neaizmirst par bērniem
Aiz ultimātiem un politiskajiem kašķiem neaizmirst par bērniem
18.09.2013 14:23
Sabiedrībā ne mazumu uzmanības pēdējā laikā ir guvuši tā saucamie demogrāfijas jautājumi, kas patiesībā pēc būtības ir dzimstības veicināšanas pasākumi, nodrošinot atbalstu jaunajiem vecākiem līdz bērna pusotra gada vecumam.

Jau šā gada budžeta izstrādes un pieņemšanas laikā, 2012.gada 23.oktobrī, tika parakstīts „Vienošanās protokols par valsts atbalstu dzimstības veicināšanai un ģimenēm ar bērniem” (turpmāk – Vienošanās), kuru cita starpā parakstījuši arī joprojām amatā esošie Labklājības ministre Ilze Viņķele un Finanšu ministrs Andris Vilks. Varētu domāt, ka šādas vienošanās parakstīšana nozīmē, ka līgums ir noslēgts un, ņemot vērā, ka tas darīts visaugstākajā līmenī sabiedrības (masu mediju kameru) priekšā – tiks arī pildīts. Vairāk kā pusgadu daļa Vienošanās parakstītāju dzīvoja maldīgā pārliecībā, ka Labklājības un Finanšu ministrijās notiek darbs pie Vienošanās dokumentā paredzēto pasākumu iekļaušanas Valsts budžeta likumā un citos normatīvajos aktos, lai 2014.gada 1.janvārī tajā paredzētais varētu stāties spēkā. Taču lika mazliet pagaidīt. Izrādījās, ka budžeta process ir viena lieta, savukārt politiķu parakstīta vienošanās – kaut kas pavisam cits, tāpēc izstrādātajā 2014.gada valsts budžeta projektā vienošanās tekstā iekļautais neparādās. Vēl vairāk – prasība šo vienošanos īstenot esot ultimāts... Nu labi - tiktāl par formu un procesu. Taču, bez šaubām, svarīgākais ir būtība.

Vienošanās paredz 2014.gadā
- Paaugstināt minimālo bērna kopšanas pabalstu un vecāku pabalstu no pašreizējiem 100 uz 140 latiem;
- Pagarināt vecāku pabalsta izmaksas laiku līdz bērna pusotra gada vecumam
- Paredzēt, ka vecāku pabalsts netiek zaudēts, vecākam atsākot darba gaitas (kas, cita starpā, iespējams arī uz nepilnu slodzi vai pat tikai dažām stundām nedēļā).

2013.gada 17.septembra „Panorāmā” Ilze Viņķele apliecināja, ka pirmais punkts tiks īstenots. Lai gan šāda apņemšanās pirmo reizi izskanējusi televīzijā, nevis iekšējās sarunās, mēģināsim šim solījumam uzticēties.

Būtiskākās domstarpības ir par to, vai vecākam, kurš atradies bērna kopšanas atvaļinājumā, pēc tam, kad bērns sasniedzis viena gada vecumu, būtu jāatgriežas darbā, mācībās vai jāreģistrējas Nodarbinātības valsts aģentūrā kā bezdarbniekam. Šeit vēlos norādīt, ka bērna piedzimšanas gadījums nav klasisks darbaspēju zaudēšanas gadījums. Proti – ne māte, ne tēvs bērna piedzimšanas rezultātā nezaudē darbaspējas (vismaz ne uz būtisku laika periodu). Tā ir šo cilvēku savstarpēja izvēle un iekšēja nepieciešamība pavadīt laiku ar savu bērnu, lai audzinātu pilnvērtīgu un emocionāli veselu nākamo sabiedrības locekli. Tomēr visvairāk šāda audzināšana un kopābūšana ir nepieciešama tieši pašam jaunajam sabiedrības loceklim – bērnam, par kura vajadzībām šajās diskusijās parasti tiek aizmirsts. Tieši bērns ir tas, kurš nespēj izdzīvot bez pilnvērtīgas aprūpes, kuram pirmajos sešos dzīves mēnešos nepieciešama tieši mātes klātbūtne, jo bērna māte vienīgā šajā laikā var nodrošināt savam bērnam visatbilstošāko uzturu. Tieši bērns bieži arī viena gada vecumu sasniedzot vēl nav pietiekami liels, lai pats spētu apmierināt savas primārās vajadzības – paēst, apģērbties, nomainīt autiņbiksītes. Tāpēc tieši bērnam nepieciešama individuāla aprūpe. Teorētiski, protams, šo aprūpi var nodrošināt arī kāda sveša persona, vai, ministres vārdiem runājot, kāds „publiskā pakalpojuma sniedzējs”. Tomēr ir absurdi un muļķīgi bērna vecākus, kas bijuši ar viņu kopā visu laiku, nomainīt ar bērnam svešu cilvēku vai cilvēkiem, tādējādi no valsts budžeta piemaksājot gan par šī bērna, gan viņa vecāku stresu un emocionālajiem pārdzīvojumiem, kam, ļoti iespējams, neviena no pusēm tik agrā vecumā vēl nav gatava. Norvēģijā veikts pētījums apliecina, ka palielinot laiku, ko vecāki pavada ar bērniem, starp šiem bērniem ir mazāks vidusskolu atkritēju skaits, un viņu algas ir par 5-8% lielākas nekā tiem, kuru vecāki viņu audzināšanai veltījuši mazāk laika. To vajadzētu ņemt vērā arī Latvijas politiķiem.

Publiskās diskusijās parādās manipulatīvs pretnostatījums – Vienošanos nevarot īstenot, jo esot jāuzlabo vientuļo vecāku stāvoklis. Pilnībā atbalstot no valsts Uzturlīdzekļu garantiju fonda izmaksājamo uzturlīdzekļa apmēra palielinājumu vēlos tomēr akcentēt, ka Vienošanās nešķiro vecākus pēc to skaita, bet paredz atbalstu jebkuram vecākam, kurš audzina bērnu, tajā skaitā arī vientuļajiem vecākiem laikā, kad šis atbalsts ir visvairāk nepieciešams dēļ neiespējamības (nevis nespējas) strādāt.

Uzskatu, ka ir pienācis laiks ne tikai vārdos, bet arī darbos apliecināt, ka bērni ir mūsu nākotne, uzmanību pievēršot ne tikai tūlītējiem ekonomiskiem labumiem, bet arī bērnu un kopā ar viņiem visas nākamās paaudzes sabiedrības emocionālajai veselībai ilgākā termiņā.
Pastāsti par šo blogu: