Tauta neuzticas Saeimai. Šāda stabila diagnoze Latvijas politikā vērojama jau kopš 9.Saeimas. 10.Saeima uzreiz pēc ievēlēšanas pieredzēja nelielu uzticēšanās pieaugumu, kas nepilna gada laikā tika izsmelts. Neuzticēšanās, pārvērsta vēlētāju aktīvā rīcībā, nozīmēja 10. Saeimas atlaišanu. Tam būtu jāseko apzinātam nākamajam solim – sabiedrības lielākai iesaistei politikas procesā, proti, vēlēšanās. Taču šobrīd socioloģiskās aptaujas atklāj nākamo Latvijas īpatnību. Pusotru mēnesi pēc referenduma un nedēļu pirms ārkārtas vēlēšanām trešdaļa (!) vēlētāju nav izlēmuši par ko balsot, ar partiju priekšvēlēšanu programmām iepazinušies 3% balsstiesīgo, 77% nav pat ieskatījušies deputātu kandidātu sarakstos.
Politologi, sociologi un sociālie antropologi šo fenomenu skaidro teorētisko konceptu ietvaros. Atļaušos aizkavēt jūsu uzmanību ar dažām atziņām no prakses, kas radušās aktīvi iesaistoties priekšvēlēšanu kampaņā un tiekoties ar dažādām sabiedrības grupām.

Partijas atbildība
Vilšanās partijā, par kuru balsots pagājušā rudenī. Šajā daļā vēlētāji ir racionāli. Tiek minēti ļoti pamatoti, pamatoti un vienkārši pārmetumi par Vienotības atkāpšanos no deklarētajiem politikas principiem. Ļaudis nepiedod neizlēmību, augstprātību, politiķu savstarpējās nesaskaņas nebūtisku jautājumu dēļ. Vienotības politiķi uz vēlētāju kritiku reaģē dažādi. No nolieguma līdz pieļauto kļūdu analīzei. Tomēr, lai cik smagi arī tas būtu, esmu pārliecināta, ka katrs pats un partija kopumā ir guvusi mācību par kompromisu cenu politikā. Ārkārtas vēlēšanas nosaka jaunus īstenotās politikas vērtējuma kritērijus, partijas atbildību par solījumu izpildi un ir noturīga pote pret pašapmierinātību.

Sabiedrības noskaņas
Krīzes laikā Latvijas sabiedrībai piespiedu kārtā bija jāpārskata vairākus vēl no padomju laikiem saglabājušos uzskatu un rīcību modeļus. Indivīda atbildība par paša dzīvi iepretim konceptam par „kādu citu” , parasti valsti, kas uzņemsies atbildību un nokārtos lietas tavā vietā. Sabiedrības pieaugošā izpratne par nepārtrauktas līdzdalības nepieciešamību politikas procesos bija vērojama kā cerīgas izmaiņas. Šāds sabiedrības/varas attiecību modelis gan no vēlētājiem prasa regulāru iesaisti un līdzdalību, kas, savukārt, nozīmē laiku un piepūli, padarot cilvēku vairāk līdzatbildīgu par valstī notiekošo. Krīze sabiedrībai palīdzēja kļūt politiski nobriedušākai.
28.maijs ar V.Zatlera lēmumu Nr.2. Latvijas sabiedrības politiskās apziņas pieaugumā radīja vēl pagaidām nenovērtējamu satricinājumu. Vēlētāju mobilizācija Saeimas atlaišanā bijusi fantastiski augsta, kas viesa cerības par apzinātu līdzdalību politikas procesā. Tiekoties ar vēlētājiem priekšvēlēšanu laikā tomēr šķiet, ka lēmums Nr.2 sabiedrības daļai atkal devis cerību uz „kāda cita” iejaukšanos problēmu risināšanā. Pacēlumam pēc Saeimas atlaišanas sekoja vilšanās, jo nekavējošas izmaiņas uz labu nav notikušas. Paliekošas izmaiņas demokrātijas kvalitātē nevar radīt „kāds cits”. Ne viens prezidenta lēmums, ne viens balsojums referendumā. Paliekošu izmaiņu garants ir atbildīgi un prasīgi vēlētāji, kas nebalso ar tukšām aploksnēm, bet uzmana savus deputātus diendienā. Pamatoti izvēlīgs vēlētājs un godīgs, atbildīgs politiķis ir noturīgai izaugsmei un demokrātijai nepieciešamā kombinācija.