gudrasgalvas.lv saturs vairs netiek atjaunots, bet joprojām iespējams apskatīt 10. un 11. saeimas deputātu blogus, sarunas un aktivitāti

Aktivitāte0%

Pastāsti citiem

Dana Reizniece-Ozola
šobrīd neesmu portālā

Komisijas, kurās darbojos:

  • Juridiskā komisija
  • Eiropas lietu komisija

Esmu sastopams:

Mana intervija
Mans blogs
Greizo spoguļu valstība jeb ačgārnā reģionu labklājības politika
Greizo spoguļu valstība jeb ačgārnā reģionu labklājības politika
24.07.2012 17:10
Ministres Ilzes Viņķeles kvēlā pārliecība par šāda lāča pakalpojuma nepieciešamību reģioniem liek domāt, ka kāds nelāgi joko un ministrijā salikti greizie spoguļi. Kā lai citādi, ja ne ar skatīšanos greizā spogulī, kas visu rāda otrādi, izskaidro šādu ačgārnu politiku?

Eiropas Savienībā kopš kopējās lauksaimniecības politikas reformas aizvien lielāku uzmanību velta lauku attīstībai, palīdzot izturēt 21. gadsimta ekonomiskās un sociālās prasības, tostarp dzimstības samazināšanos un jaunās paaudzes migrāciju uz attīstības centriem. Turpretim Latvijā veido ūdensgalvu Rīgu, un atbalstu plāno sniegt tiem, kuri pametīs ekonomiski mazattīstītos laukus. Latgale šādā gadījumā būtu spilgts piemērs reģionu attīstības antipolitikai: vispirms iedzīvotājiem ļauj kļūt nabagiem, tad rada cerību ar Latgales glābšanas plānu un solījumiem vai visus padarīt par uzņēmējiem, bet tad jau veikli maina taktiku uz cilvēku pārvietošanu, lai nebojā Dombrovska veiksmes stāstu.

Nav grūti paredzēt Latvijas reģionu nākotni, ja valdība apzināti veicinās valsts iekšējo migrāciju no laukiem uz pilsētām. Lauki paliks tukši, bet zemi par sviestmaizes tiesu izpirks ārzemnieki. Pieļauju, ka tad gan ārvalstnieku lobija rezultātā valsts sāks ieguldīt naudu lauku reģionu attīstībā – esam tendēti klausīt un paklausīt ārvalstu praviešu ieteikumiem. Nebūs grūti rast tam pamatojumu, jo Latvija taču ir zaļākā valsts Eiropā, un šī bagātība jāsargā un jālolo. Tikai skaidrs, ka tad mūsu tautieši būs vien apkalpojošais personāls. Ne velti Latvijas pagastu pārstāvji asi nostājas pret iecerētajiem pārcelšanās pabalstiem, jo apzinās, ka tā ir ne vien Latvijas lauku, bet arī Latvijas tautas tradīciju, mentalitātes iznīcības politika.

Ekspertiem, kas pauž skaļu viedokli „jāglābj iedzīvotāji, ne teritorija!”, vēlos atgādināt, ka valsts ir ne tikai tās iedzīvotāji, bet arī noteikta teritorija. Vai Latvija tiešām ir tik liela, ka paši nespējam to apsaimniekot? Nevaru piekrist apgalvojumam, ka pārcelšanās pabalsts ir vienīgais risinājums bezdarba mazināšanai, ja pat nav bijusi politiska griba un mēģinājumi domāt par alternatīvām.

Tiešām atzīstami būtu, ja labklājības vai vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija rosinātu mobilitātes pabalstu transporta izdevumu vai kopmītņu tipa mājokļu īrei darba nedēļas laikā. Iespējams daļēji kompensēt degvielas izmaksas vai piešķirt kādus nodokļu atvieglojumus tiem, kam darba vieta atrodas tālāk par noteiktu kilometru skaitu no esošās dzīves vietas.

Taču arī tā jau ir cīņa ar sekām. Ir lietas, kuras būtu jādara nekavējoties, ja vēl gribam paspēt ielēkt jau aizejošā vilcienā. Latvijas iedzīvotājos jāveicina iniciatīva pievērsties uzņēmējdarbībai. Pašlaik Latvijā ir viens no viszemākajiem uzņēmējdarbībā iesaistīto cilvēku īpatsvariem Eiropas Savienībā, taču tieši mazie uzņēmēji ir lauku attīstības stūrakmens.

Laukos jāsniedz atbalsts ne vien tradicionālajām lauksaimniecības un mežsaimniecības nozarēm, bet arī dzīves stila pakalpojumu piedāvājumam – medību saimniecībām, dabas dziedniecībai un atpūtai, lietišķās mākslas attīstībai. Tās ir lietas, ar kurām laukos var nodarboties, veidojot mazos uzņēmumus.

Valstij beidzot nopietni jārevidē, kāds ir tās pasūtījums izglītības nozarē, tai skaitā domājot par lauku attīstībai vajadzīgajām profesijām. Arī uzņēmējdarbībai svarīgā infrastruktūra jāsakārto – bez labiem ceļiem, interneta un jaudīgiem enerģijas pieslēgumiem nopietna uzņēmējdarbība reģionos neattīstīsies.

Mazattīstītu reģionu problēma nav unikāla tikai Latvijā. Daudzviet pasaulē, samazinoties dzimstībai un iedzīvotāju skaitam, jaunieši tiecas pārcelties uz metropolēm, kur vieglāk sameklēt pirmo darbu. Tad veidojas apburtais loks un attīstība lauku reģionos, kur paliek vecākā paaudze, līdzīgi kā Latvijā – apstājas. Mazo nodokļu ieņēmumu dēļ tādās pašvaldībās nav iespēja veicināt uzņēmējdarbību, piedāvāt izdevīgus nosacījumus jauniešu palikšanai, zinošu speciālistu piesaistei.

Tādēļ nepieciešams īpašs valsts atbalsts, lai noturētu uz vietas jauno paaudzi, kura veidotu darba vietas un radītu ienākumus laukos. Velosipēds no jauna nav jāizgudro. Ir OECD un citi pētījumi par iekšējo migrāciju Eiropā un pasaulē, kā arī empīriski pierādījumi par īpašas valsts atbalsta politikas ietekmi uz lauku reģionu attīstību.

Piemēram, Rietumīrijas reģionālā valdība nodibināja 27 miljonu EUR investīciju fondu, lai novērstu iedzīvotāju masveida izbraukšanu un atbalstītu vietējo uzņēmējdarbību. Fonds ieguldīja finansējumu 75 mazajos uzņēmums, kuros pārsvarā augstskolu beidzēji radīja pusotru tūkstoti darbavietu, paliekot strādāt ārpus pilsētas. Francija ilgāku laiku īsteno īpašu politiku, lai mazajās pilsētās (ville moyennes) nodrošināt augstākās izglītības iespējas. Šīs pilsētiņas kļuvušas par dzīvesvietu izglītotiem cilvēkiem, kas paši pēc tam attīsta vietējo uzņēmējdarbību un dod darbu citiem.

Somija piedāvā nodokļu atvieglojumus transportam, mājokļa īrei, trīs gadu beznodokļu periodu personām, kuras uz laiku strādā tālāk no savas dzīves vietas. Piemēram, pasniedzējiem par darbu reģionālajās augstskolās ir lielāks algas koeficients.

Jāņem piemērs un jārisina šādi uzdevumi, nevis jādomā par cilvēku pārvietošanu šurp vai turp.
Pastāsti par šo blogu: